• Interesantas krāsas jaunie dzinumi un lapas (oranžīgi sarkani);
• Blīvs, vertikāli augošs;
• Glīta, viendabīga forma;
• Rozīgi balti ziedi;
• Noturīgs pret slimībām un kaitēkļiem,
• Laba ziemcietība.

1. Izvēlieties dzīvžoga atrašānās vietu. Lai dzīvžoga līnija būtu pēc iespējas taisnāka, ierociet stabiņus sākuma un beigu punktos , savienojiet ar striķi. Tad izrociet tranšeju, kas ir pietiekami plata sakņu sistēmai, pierēķinot vizmaz 5 cm uz abām pusēm.
   Piemēram, ja pasūtījāt 25 cm augstu stādu ar 30 cm lielu sakņu sistēmu – tad izrok 40 cm platu tranšeju. Tranšejas apakšas augsni samaisiet ar stādāmo zemi, lai tā būtu irdena un nosusināta. Uz vienu “tekošo” tranšejas metru nepieciešami ~10 l melnzemes. Tas ir svarīgi, lai saknes labāk iesakņojas. Ja augsne ir ļoti neauglīga, var pievienot kādu mēslojumu sakņu sistēmas stiprināšanai un tās ieaugšanās veicināšanai.
2. Ievietojiet augus tranšejā ~60-75cm attālumā vienu no otra. Pārliecinieties, lai to sakņu sistēmas neatrodas virs bedres malas. Ja stāds ir ar sakņu bumbulim apliktu tīklu, tad to var atstāt.
3. Aizberiet tranšeju ar augsni. Pēc tam ar kāju viegli piespiediet zemi tā, lai zeme ap augu būtu mazliet zemāka par tranšejas malām. Tas dos iespēju augam labāk uzņemt barības vielas un ūdeni. Blietējot augsni (vajadzības gadījumā) var iztaisnot augu. Ja augs ir lielāks nekā 120 cm un tiek stādīts vējainā vietā, tad labāk to nostiprināt pie kāda mieta ar saiti. Tas arī apturēs šūpošanos un jauno sakņu laušanu to veidošanās laikā. Vislabāk šo stiprināšanu veikt šādi – iedurt koka mietu 45grādu lenķī aptuveni 30-45 cm no auga. Mieta galam, kas ir virs zemes, jābūt vērstam pret valdošo vēju , lai, vējam pūšot, tas pūstu mieta virzienā un neizrauto to no zemes.
4. Kad koki ir iestādīti, ļoti svarīgi ir to pareiza laistīšana. Uz vienu stādu nepieciešami aptuveni 10 l ūdens. Ja tranšejas mala iegrimst, pieberiet klāt zemi, tomēr neaizmirstiet atstāt nelielu padziļinājumu. Pēc nedēļas šāda laistīšana ir jaatkārto.
5. Pirmajā gadā pēc stādīšanas, īpaši, ja stādīts ir no marta līdz oktbrim, žogu kārtīgi jāsalej katru nedēļu. Rudens un ziemas periodā tas nav nepieciešams katru nedēļu, jo palielinās dabīgie nokrišņi. Svarīgi sekot līdzi mitruma līmenim. Arī pārāk bagātīga laistīšana var nenākt par labu. Vēlams pirms laistīšanas pārliecināties, vai augsne jau nav mitra. Ja lauru koku lapas kļūst dzeltenas un birst, tas nozīmē, ka nav bijusi pareiza laistīšana.
6. Pēc stādīšanas ir ieteicams nogriezt aptuveni 5 cm no visiem jaunajiem dzinumiem. Šādu griešanu jauniestādītiem augiem var atkārtot pēc pāris nedēļām, lai augi augtu vairāk kupli, nevis augsti un plāni.
7. Kad dzīvžogs ir sasniedzis vajadzīgo augstumu, to var apgriezt reizi gadā pavasara beigās / vasaras sākumā. To ir pareizi darīt tieši šajā laikā, jo tad ir iznākušas pietiekami daudz jaunās lapas, lai labi varētu izgriezt tā, ka tiek aizsegtas vietas, kur lapas ir bojātas. Dzīvžogu vislabāk ir apgriezt ar dārza šķērēm nevis ar krūmgriezi, jo ar dārza šķērēm netiek bojātas lapas.

Lauru koku dzīvžogus ir ļoti viegli audzēt, un tie parasti ir bez slimībām un citiem kaitēkļiem. Reizēm lauru koki cieš no slimībām, kas var sabojāt lapu izskatu, bet reti apdraud auga dzīvību. Miltrasa ir visizplatītākā slimība. Miltrasa ir sēne, kas var inficēt jaunās lapas mitros apstākļos un temperatūrā no 6 līdz 30 grādiem. Nokrišņi vai sausāki apstākļi var pārtraukt slimības izplatīšanos. Miltrasa neapdraud auga dzīvību, bet izskatu gan pabojās.

Miltrasu var atpazīt kā baltu pulverveida pārklājumu uz lapas, īpaši lapas apakšpusē. Miltrasas iespaidā arī jaunās lapas var sačokuroties.

Kad pulverveida pārklājums pazūd, lapām būs brūni plankumi vai tā būs pilnīgi brūna un nokaltusi. Tāda lapa ir jāgriež nost.

Vairumā gadījumu šī slimība pāriet līdz ar laika maiņām. Ja slīmība ir izteikti bojājusi auga izskatu, izgrieziet slimās lapas. Pēc tam dezinficējiet šķēres, lai slimība nepārnestos uz citeim augiem. Slimās lapas nelieciet kompostā. Var pielitot arī veikalā noperkamos kālija bikarbonāta maisījumus miltrasas kontrolei.

Lielākā daļa lauru koku veidu ir salīdzinoši brīvi no kaitēkļiem, it īpaši, kad tie ir jau stabili ieaugušies. Bojājumi parasti attiecas tikai uz maziem augiem, kas ir mazāki par 90 cm vai, vīnogulāju smecernieka gadījumā, uz augiem, kas audzēti podos. Arī kaitēkļu izraisītie bojājumi mēdz būt virspusēji un kosmētiski, bet nekaitē auga veselībai.

Vieni no kaitētājiem ir gliemeži, kas var izraisīt bojājumus, ēdot lauru lapu malas. Bojājums ir virspusējs un nekaitēs auga vispārējai veselībai.

Gliemeži jākontrolē tikai mazākos augos. Kad lauru augi ir ieaugušies, kontrole nav nepieciešama. Gliemežus var apkarot ar dažādām ķimiskajām granulām, kā arī bioloģiskajiem sķidrumu maisījumiem, kas nopērkami dārzniecības veikalos.

Mūsu piedāvājumā ir arī:

• citu šķirņu lauru koku stādi,
• priežu stādi,
• egļu stādi.