Ziemassvētku egles vēsture Latvijā tiek bieži pieminēta. Iespējams tāpēc, ka šīs tradīcijas izcelsme tiek saistīta arī ar mūsu mīļo zemīti. Bet vai Tu zini šo stāstu? Vai zini, kā radusies Ziemassvētku egles tradīcija?
Ziemassvētku egles vēsture
Ziemassvētku egles tradīcija meklējama stipri senā pagātnē, kad mūžzaļie augi, to vainagi un virtenes tika izmantoti kā mūžīgās dzīvības simbols un Ziemas saulgriežu laikā lika domāt par gaidāmo pavasari. Šāda tradīcija tika piekopta, piemēram, Senajā Romā, Ēģiptē un pat Ķīnā. Bet šo tradīciju, protams, nevar salīdzināt ar to, ko piekopjam mūsdienās. Laika gaitā ir mainījusies gan pati tradīcija, gan tās nozīme.
Neviens nevar pateikt, kad precīzi ir radusies Ziemassvētku egles tradīcija. Tiek pieminēti vairāki mīti un vairākas valstis pretendē uz šīs tradīcijas izcelsmes vietas statusu.
Visvairāk pēdu ved uz valstīm ar plašiem skuju koku mežiem, īpaši uz Ziemeļeiropu. Mūžzaļo koku pielūgsme bija plaši izplatīta pagāniskajā Eiropā un saglabājās arī pēc eiropiešu pievēršanās kristietībai. Skandināvijā Jaunajā gadā māja un klēts tika izrotāta ar mūžzaļajiem augiem, lai aizbiedētu velnu, bet Ziemassvētku laikā tika uzstādīts koks priekš putniem. Tradīcija pēc kristietības ienākšanas turpinājās arī Vācijā, kur ziemas vidus brīvdienās mājā vai pie mājas tika izvietots svētku koks.
Ziemassvētku egles vēsture Baltijā
Uz mūsdienu Ziemassvētku egles izcelsmes vietas statusu visbiežāk pretendē mūsu pašu mīļā Rīga un kaimiņu igauņu Tallina. Kāpēc tieši šīs pilsētas? Jo tās ir pirmās, kur dokumentēta Ziemassvētku egles tradīcija – Tallinā 1441. gadā un Rīgā 1510. gadā. Abos gadījumos tiek minēts, ka egli uzstādīja Melngalvju brālība, kas bija vietējo neprecēto tirgotāju, kuģu īpašnieku un ārzemnieku apvienība Livonijā (tagadējā Igaunijā un Latvijā). Ir ļoti maz informācijas par abiem šiem gadījumiem. Ir tikai zināms, ka egles tika nestas cauri pilsētai, uzstādītas pilsētas laukumā, kur ap tām notika dejas, un pēc tam egles tika sadedzinātas. Pastāv arī iespēja, ka „egle” šajā gadījumā nemaz nebija īsta egle, bet gan, piemēram, konusa formas svečturis, kuģa masts, stabs vai no Vācijas paražām nākušais „Paradīzes koks”.
Ziemassvētku egles vēsture Vācijā
Citos avotos kā Ziemassvētku egles izcelsmes vieta tiek minēta Rietumvācija. Dažkārt tiek pieminēta pat konkrēta vieta – Elzasas reģions, kas šobrīd ietilpst Francijas teritorijā, bet 16.gadsimtā tika uzskatīta par Vācijas teritoriju. Vēstures liecības norāda, ka 1539.gadā Ziemassvētku egle tika uzstādīta Strasbūras katedrālē. Tradīcija reģionā tik ļoti izplatījās, ka 1554.gadā Freiburgas pilsēta aizliedza egļu ciršanu Ziemassvētkiem.
Par tradīcijas avotu Vācijā tiek uzskatīts „Paradīzes koks”. Tas bija galvenais Viduslaiku lugas par Ādamu un Ievu objekts, kas simbolizēja Paradīzes dārzu. „Paradīzes koks” visbiežāk bija egle, kuras zaros tika sakārti āboli. Šādu „Paradīzes koku” vācieši 24.decembrī lika arī savās mājās, svinot reliģiskos svētkus par godu Ādamam un Ievai. Kokā tika sakārtas arī vafeles, ko vēlāk aizstāja ar dažādu formu cepumiem. Bieži tika izmantotas arī sveces, kas simbolizēja Jēzu kā pasaules gaismu. Atsevišķā telpā bija Ziemassvētku piramīda – koka konstrukcija ar plauktiem, kas tika rotāti ar figūriņām, mūžzaļiem augiem, svecēm un zvaigzni. 16.gadsimta laikā „Paradīzes koks” un šī piramīda apvienojās, kļūstot par mūsdienu Ziemassvētku egli.
Ziemassvētku egles izplatība
Pamazām Ziemassvētku egles tradīcija izplatījās visā Vācijā, kļūstot par neatņemamu svētku sastāvdaļu. Emigranti šo tradīciju piekopa arī citās valstīs, tā pamazām to izplatot visā Eiropā. 18.gadsimta (dažos avotos 19.gs.) laikā Ziemassvētku egle bija pazīstama jau visā Eiropā un ASV.
Ziemassvētku egle kļuva par tradīciju arī Krievijā. Interesanti, ka 20.gadsimta 20. gados nesen pie varas nākusī Padomju vara uzsāka kampaņu pret reliģiju, sākot ar tām tradīcijām, ko tā uzskatīja par buržuāziskām, piemēram, Ziemassvētkiem. Tā kā Ziemassvētku egle un citas tradīcijas tika aizliegtas, sekulārais režīms mudināja cilvēkus Ziemassvētku vietā svinēt Jauno gadu. Līdz 1935.gadam Padomju vara mainīja viedokli vismaz attiecībā uz svētku egli, pat aicinot Jaunajā gadā izmantot „mirdzošas egles ar krāsainām lampiņām”. Bet, lai gan 90. gados pēc Padomju Savienības sabrukuma Ziemassvētku tradīcijas pamazām atgriezās, Jaunā gada egle Krievijā joprojām palikusi kā tradīcija.
Ziemassvētku egle mūsdienās izplatījusies visā pasaulē. Lai cik neticami tas liktos, tradīcija nokļuva pat Antarktīdā (lai gan jāatzīst, ka Dienvidpolā gan egles nav). 1946.gadā ASV Flotes kuģa komanda devās ekspedīcijā uz Antarktīdu. Viņi svinēja Ziemassvētkus, vēl esot jūrā, un pie kuģa masta piesēja Ziemassvētku egli no Kanādas. Vairāk nekā pus gadsimtu vēlāk ASV Amundsena-Skota Dienvidpola stacijā strādājošie pētnieki no metāllūžņiem izveidoja Ziemassvētku eglīti ar īpaši tai veidotiem rotājumiem. Šī tradīcija kādu brīdi turpinājās – katru gadu dzelzs strādnieki pievienoja jaunus rotājumus. Bet šobrīd Nacionālais zinātnes fonds apgalvo, ka metāllūžņu eglīte vairs nav Ziemassvētku svinību sastāvdaļa Antarktikas pētniecības stacijā.
Pirmā Ziemassvētku egle Rīgā
Kā jau iepriekš minēts, Rīga sevi pozicionē kā Ziemassvētku egles izcelsmes vietu. Pirmā dokumentētā Ziemassvētku egle tika uzstādīta 1510.gadā laukumā pie Melngalvju nama. Šajā laukumā (Rātslaukumā) arī mūsdienās tradicionāli tiek uzstādīta viena no pilsētas eglēm. Tā kā tieši pretim ir Rīgas Dome, bieži egles iedegšanā piedalās arī pilsētas mērs.
Turpat laukuma bruģī 2003.gadā tika uzstādīta piemiņas plāksne par godu Pirmajai Ziemassvētku eglei Rīgā. Piemiņas plāksne astoņstūra formā veidota no akmens masas ar centrā iestrādātu bronzas zvaigzni, no kuras uz visām pusēm stiepjas stilizētas Ziemassvētku egles. Uz tās astoņās valodās rotājas uzraksts „Pirmā Jaungada egle Rīgā 1510.gadā”. Piemiņas plāksnes autors ir tēlnieks Edvīns Krūmiņš.
Ziemā un tumsā piemiņas plāksne bruģī ir grūti pamanāma, tādēļ 2017.gadā virs plāksnes tika uzstādīts mākslas objekts „Egle”, kura izveidi atbalstīja Rietumu Bankas Labdarības fonds. Skulptūra ir apmēram cilvēka augstumā un veidota no bronzas, vakaros tā tiek izgaismota. Skulptūru radījuši metāla mākslinieki Visvaldis Asaris un Kārlis Alainis.
Starp citu līdz mūsdienām saglabājusies arī kāda vēsturnieka Baltazara Rusova liecība par Ziemassvētku egli Rīgā 1584. gadā. Viņš stāsta par tradīciju Rīgā tirgus laukumā rotāt egli, uz kuru jaunie vīrieši „gāja ar pulku jaunavu un sieviešu, vispirms tur dziedāja un dejoja un tad iededza egli”.
Kā jau paši noprotat, ir ļoti daudz dažādu vēstures liecību. Daudzas no tām ir mīti un nostāsti, bet ir skaidrs, ka, lai kā Ziemassvētku egles tradīcija būtu sākusies, līdz mūsdienām tā jau ir iemājojusi katrā mūsu sirsniņā.
Kāda ir Ziemassvētku egles tradīcija Tavās mājās?